Amsterdamas līgums, par kuru tika daudz diskutēts, sniedza nozīmīgu pamatu turpmākajiem ES līgumiem. Taču, vai izmaiņas bija tik nopietnas un plašas, kā bija cerēts?

Vēsture: Amsterdamas līgums

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/16427972/v001-0028-lv.srt

Pēc divu gadu sarunām,  1997. gada 16. jūnijā,

ES valstu un valdību vadītāji tikās,  lai pabeigtu Amsterdamas līgumu.

Līguma izmainīšana bija  garš un ieildzis process,

jo tas bija jāapspriež  starpvaldību konferencēs,

kuriem bija jāvienojas  par garu priekšlikumu sarakstu reformai.

Žans Luks Dehani tolaik  bija Beļģijas premjerministrs.

Piecus gadus pēc Māstrihtas līguma  pieņemšanas mēs cerējām,

ka atsevišķus Māstrihtā neatrisinātus  jautājumus varētu atrisināt tagad.

Pa to laiku notika paplašināšanās,  un radās papildu prasības.

Taču attiecībā uz problēmām,  ar kurām mēs saskārāmies,

it sevišķi saistībā ar  kvalificēta balsu vairākuma lēmumiem,

Pirms Amsterdamas lielākajai daļai  Ministru Padomes pieņemto lēmumu

bija jābūt vienprātīgiem. Piemēram,  par ekonomikas un finanšu jautājumiem

Patiesībā vienprātība  bija aizsegs kustības trūkumam,

jo vienmēr bija šantāža no tām pusēm,  kas nevēlējās virzīties tālāk.

un mēģināt ieviest  kvalificēta balsu vairākuma lēmumus.

Līgums paplašināja kvalificētu  balsu vairākumu daudzās jomās,

ieskaitot sabiedrības veselību  un muitu sadarbību.

Kvalificēts balsu vairākums tika panākts  ar aptuveni 71% vairākumu.

Katrai ES valstij bija noteikts balsu skaits,  tā sauktais svērtais balsojums.

Piemēram, Luksemburgai bija  divas balsis un Vācijai – 10.

Taču runa bija ne tikai par cīņu  par varu starp dalībvalstīm.

Amsterdamas līgums  bija vēl viens solis

pretī tam, lai Parlamentam  piešķirtu lielākas pilnvaras

un Komisijai uzliktu lielāku atbildību

par brīvi ievēlētu deputātu pārstāvību.

Saskaņā ar tā saukto  koplēmuma procedūru

Eiropas Parlamentam un ES valstīm  bija gandrīz vienādas balsošanas pilnvaras

23 politikas jomās, ieskaitot nodarbinātību,  veselību, transportu un vidi.

EP bija piešķirtas arī pilnvaras apstiprināt  Eiropas Komisijas priekšsēdētāju,

kā arī piemērot sankcijas,  kad dalībvalstis pārkāpa cilvēktiesības.

Amsterdamas līguma izstrādes laikā  Jans Mulders bija Nīderlandes EP deputāts.

Kad 1994. gadā  mani pirmo reizi ievēlēja,

jautājums bija par lielāku pilnvaru  piešķiršanu Parlamentam.

taču saņēmām vairāk, un katrs solis  šajā virzienā ir solis pareizajā virzienā.

Līgums ieviesa arī ciešāku sadarbību,

lai tas būtu iedarbīgāks, tā kā Savienībai  gatavojās pievienoties jaunas dalībvalstis.

Tas ļāva dalībvalstu grupai  virzīties tālāk savā ES integrācijas procesā,

piemēram, tiesiskajā  sadarbībā krimināllietās.

Amsterdamas samits  bija vēl viens solis tuvāk

sabiedrībai tika parādīti  jauno monētu paraugi.

Pēc konfliktiem bijušajā Dienvidslāvijā

dalībvalstis saprata, ka trūkst  kopējas drošības politikas un ārpolitikas.

ka jāstrādā pie iedarbīgākas  aizsardzības politikas un ārpolitikas.

Nedrīkst aizmirst to, ka tādām valstīm  kā Austrija utt., ziemeļu valstīm,

kurās pastāvēja neitralitātes tradīcija,

bija grūtības pievienoties  šim mehānismam.

Tāpēc mēs sākām ar tā sauktajiem  Pētersbergas uzdevumiem,

Un šajā jautājumā  Amsterdama bija nozīmīgs solis.

Līgums arī izveidoja  Augstā pārstāvja ārlietās

un drošības politikas jautājumos amatu,

kuru no 1999. līdz 2009. gadam  ieņēma bijušais

Spānijas NATO ģenerālsekretārs  Havjers Solana.

1997. gada 2. oktobrī  Amsterdamas līgumu parakstīja

Lai gan Amsterdamas līgums bija nozīmīgs  pamats turpmākajiem ES līgumiem,

daudzi bija neapmierināti ar to,  cik maz bija sasniegts

Kopš 2009. gada  Lisabonas līgums nosaka,

ka turpmāk jebkādas izmaiņas  ES līgumos

iestādē, kas ietver dalībvalstu  pārstāvjus, valstu parlamentus

Pēc Konventa notiek  starpvaldību konference,