"Sievietes baltā" beidzot saņēma Saharova balvu, kuru viņām piešķīra 2005. gadā. Mēs tikāmies ar Kubas opozīcijas grupas līdzdibinātājas meitu Lauru Labradu Polanu.

Intervija: "Kubā joprojām netiek nodrošināta izpausmes brīvība"

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/16287735/n003-0246-lv.srt

Jūs ieradāties Parlamentā,  lai saņemtu balvu,

kas tika piešķirta  jūsu mātes dibinātajai kustībai.

Diemžēl 2011. gadā  jūsu māte nomira.

Ir ļoti patīkami, un vienlaikus jūtos  pagodināta atrasties šeit, lai to saņemtu

un kopā ar māsām pārstāvētu  Lauras Poljanas grupu „Sievietes baltā”.

Vēl vairāk –  ir milzīgs pagodinājums,

ka varējām ierasties,  lai pārstāvētu arī manu māti.

2005. gadā izvēlējās piecas  „Sievietes baltā”, kurām bija jāsaņem balva.

Patiesībā šo balvu glabāja astoņus gadus,

ne jau tāpēc, ka viņi nevēlējās  to pasniegt,

bet gan tāpēc, ka Kubas valdība  neļāva mums izbraukt.

Tagad esam šeit nevis tāpēc,  ka Kubas valdība būtu ļāvusi pamest valsti,

bet tāpēc, ka starptautiskā sabiedrība  izdarīja spiedienu, lai mēs varētu ierasties.

Kā un kāpēc  kustība „Sievietes baltā” sākās?

Mūsu kustība radās 2003. gada martā,

kad Kubas diktatūra netaisnīgi ieslodzīja  74 vīriešus un vienu sievieti.

Mūsu grupu veidoja  sievietes no visas salas.

Mēs iepazinām viena otru, sapulcējāmies  un 30. martā dibinājām grupu,

lai pieprasītu atbrīvot mūsu iemīļotos.

2005. gadā jums liedza pamest Kubu,  lai saņemtu Saharova balvu.

Vai tas nozīmē, ka Raula Kastro  politika ir mainījusies?

taču, manuprāt,  valdība var un vēlas parādīt,

ka tādas ir. Bet patiesībā  Kubā nekas nav mainījies.

Manuprāt, mūsu valsts diktatūrai,  Kastro valdībai,

vajadzētu būt atvērtākai pret cilvēkiem  un ļaut mums brīvi izpausties.

Vai, jūsuprāt,  starptautisku balvu saņemšana

palīdz procesam,  vai arī tai nav lielas nozīmes?

Es domāju, ka ir,  jo balvas saņemšana

nozīmē, ka starptautiskā sabiedrība tic,  ka mūsu darbs ir noderīgs,

un es tiešām uzskatu,  ka mūsu balva ir ļoti svarīga.

10 gadu garumā mēs esam iestājušās  par Kubas tautas brīvību,

un to, lai kubiešu tiesības tiktu ievērotas.

Viss, ko darām – soļojam.  Mūsu ieroči ir ziedi.

Mūs neliek mierā,  apspiež, sit un nomoka.

Lai kurp mēs vēlētos doties,  Kubas vadība ir klāt, lai mūs traucētu.

2010. gadā 52 politiski ieslodzīto  atbrīvošana izraisīja prieka vilni,

Jā, tā bija laime,  jo mēs guvām panākumus,

panākot to, ka tika atbrīvoti  netaisnīgi ieslodzīti cilvēki,

taču ne tādā veidā, kā mēs gribējām.

Mēs vēlējāmies,  lai viņi atgriežas mājās,

taču viņiem bija jāizlemj  doties prom vai nē.

jo no cietuma viņiem  bija jādodas uz citu valsti.

Mēs esam pārliecinātas par to,  ko vēlamies.

Mēs vēlamies pārmaiņas mūsu nākotnei,

mūsu Kubai –  brīvai un demokrātiskai Kubai.