��s jaun�s un daudzsolo��s g�zes ieguve var�tu pies�r�ot m�su �dens resursus. Debat�s uzklaus�m abu pu�u viedok�us.

Degpunkt�: Sl�nek�a g�zes ieguve

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15454674/M001-0052a16-LV.srt

ar gāzi, kas iegūta no  zemes dzīlēm - slānekļa gāzi.

Tā ir dabasgāze, kas atrodas  vairāk nekā 2000 m zem zemes,

un, to iegūstot, mēs samazinātu  savu enerģijas pieprasījumu.

Bet problēma ir tā, ka, to iegūstot,  ir risks piesārņot ūdens nesējslāni,

pazemes ūdeņus,  turklāt, neatgriezeniski.

kur vides aktīvisti  protestē pret slānekļa gāzi.

Pēc tam kopā ar viesiem par to  diskutēsim. Dodamies uz Larzaku!

Larzakā, Francijas dienvidaustrumos,  šis speleologs un kalnu gids

atgādina par ūdens nozīmīgumu,  kas šajā reģionā ir retums.

Viņu satrauc tas, ka slānekļa gāzes  ieguve piesārņos ūdeni –

Ziemeļamerikā to iegūst 10 gadus,  un drīz tas varētu notikt arī Eiropā.

Šajā slāneklī ir gāze.  Paņemam šos abus akmeņus.

Tā tas notiks.  Pastāv ūdens degšanas risks.

Eiropai jāizvēlas starp lielisku enerģijas  risinājumu un vides murgu.

Lai iegūtu šo gāzi, tiek veikts  vairāk nekā 2500m dziļš urbums.

Pēc tam ar augstu spiedienu iesūknē  ūdens, smilšu un ķimikāliju sajaukumu –

Hidropārrāvums sadala slānekli  un atbrīvo dabasgāzi metānu.

Bet gāze izplešoties var  piesārņot gruntsūdeni.

Dienvidfrancijā tika izsniegtas  trīs izpētes atļaujas,

aptverot vairāk nekā 15 000 km2  slānekļa gāzes teritorijas.

Viena no tām atrodas pie Nantes –  pilsētas Larzakas plato centrā,

kas ir Francijā lielākais  ūdens rezervuārs.

Zaļo eirodeputāts Žozē Bovē atgriezās,  lai pasargātu savu dzimteni

no šīs tehnoloģijas,  kas piesārņo vidi.

Tā ir trausla kaļķakmens teritorija,  kur atrodas gruntsūdens,

ar ko apgādā vairākus simtus  tūkstošus cilvēku ap Kossesu.

Jāizvēlas starp cilvēku nodrošināšanu  ar ūdeni un gāzes ražošanu.

Naftas uzņēmumiem Eiropā  piešķir arvien vairāk atļauju.

Francijā, pēc Aveironas un Ardēšas,  Parīzes rezervuārs ir 8. teritorija.

Urbšanas darbus tur paredzēts  sākt 2011. gada pirmajā pusē.

Nevaru iedomāties tehnoloģiju,  kas aizdedzinātu ūdeni.

Sākotnēji pārliecinātie enerģētikas  uzņēmumi tagad izvēlas savus vārdus,

lai nomierinātu abpus Atlantijas  okeānam paustās bažas.

Mēs uzskatām, ka reakcija un internetā  uzdotie jautājumi ir pamatoti.

Mums uz tiem ir jāatbild  un mēs plānojam to darīt.

Mēs veicam visas  pārbaudes un pētījumus,

Uzņēmumi uzstāj,  ka tie vēl atrodas izpētes posmā,

bet mūsu gidam speleologam  tas jau ir par daudz.

pastāv risks, ka tas piesārņos  visu pazemes ūdeņu sistēmu.

Tam piekrīt arī  eirodeputāte Eva Džolija,

kas ir ieradusies, lai iepazītos  ar ūdens trūkuma problēmu.

Kaut arī tā ir tikai izpēte,  viņiem tik un tā jāurbj.

Viņi tik un tā izmantos toksiskas vielas,  un ieradīsies smagās automašīnas.

Zvejnieki, speleologi un lauksaimnieki  no šī Francijas reģiona to neatbalsta.

Francijas valdība izpēti  pagaidām ir atcēlusi,

turpretī Polija, liekas,  labprāt izsniedz atļaujas,

jo ir pārliecināta, ka jaunās tehnoloģijas  šos urbumus var padarīt pilnīgi drošus.

Lai izprastu jautājumu par slānekļa gāzi  un tās iespējamo ieguvi Eiropā,

man šodien pievienojas  Mišele Rivasi no Zaļo grupas.

Labdien!  - Un Bogdans Marcinkevičs, labdien,

Mišele Rivasi, sākšu ar jums. Vai šī  dabasgāze, kas atrodas zem mums,

tiešām atrisinās mūsu problēmas?  Tā ir leiputrija vai murgs?

ASV un Kanādā slānekļa gāzi  iegūst pēdējos desmit gadus,

un esam novērojuši, ka sākumā  sabiedrībai to uzspieda,

jo pirmie pētījumi  būs pieejami tikai 2002. gadā.

2002. vai 2012. gadā?  - 2012. gadā, atvainojiet.

2012. gadā tos sniegs Amerikas  Vides aizsardzības aģentūra.

Un Francijā ļaudis  ir uzzinājuši par šo lēmumu.

Pastāv ūdens piesārņošanas risks,  pastāv gaisa piesārņošanas risks,

Vai šī slānekļa gāze,  kas palielinās apgādi ar gāzi...

Vai tā ir šī riska vērta?  - Marcinkeviča kungs,

pieņemu, ka jūsu viedoklis  ir citādāks. Kāpēc?

Slānekļa gāze nav jāuztver  kā nezināma gāze – tā ir dabasgāze,

kas atrodas slāneklī,  nevis gaisa „kabatās”.

Tehnoloģija ir mainījusies tikai daļēji.

Jau 100 gadus urbjam caurumus,  lai iegūtu parasto gāzi.

Šis process ir līdzīgs, bet kādā noteiktā  brīdī urbjam horizontālus caurumus,

lai iesūknētu īpašu šķidrumu,  kas rada hidropārrāvumu un atbrīvo gāzi.

Rivasi kundze.  - Tas ir daudz sarežģītāk.

Parastā gāze atradās  gaisa „kabatās”.

Mēs izurbām caurumu  un izsūknējām gāzi.

Šajā gadījumā mēs sašķelsim iežus,  kuros šī gāze atrodas.

Un 200 vai 500 metrus tālāk  būs jāurbj vēl viens caurums.

Un tas, ka izmanto ūdens spiedienu,  lai gāzi izceltu virszemē...

Tas varētu piesārņot  ūdens nesējslāni.

Parastās gāzes ieguves  tehnoloģija bija citādāka.

vai sabiedrība ir gatava pieņemt  ūdens nesējslāņa piesārņošanu,

kas palielinās siltumnīcefekta gāzes  un veicinās globālo sasilšanu?

Šī tehnoloģija ievēro striktus noteikumus,  un es neredzu noplūžu iespēju,