Īsa eiro vēsture no Māstrihtas līguma 1992. gadā līdz pašreizējai finanšu un ekonomikas krīzei.

Vēsture: Eiro

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15549968/V001-0012-LV.srt

Eiro banknotes – 2002. gada 1. janvārī  tās bija 12 valstu pilsoņiem.

Pēc 10 gadu ilgām sarunām  tās nonāca banku automātos.

Ārlietu un finanšu ministri  no 12 Eiropas Kopienas valstīm

Māstrihtā paraksta Līgumu  par Eiropas Savienību.

Māstrihtas līgums paredzēja  ekonomisko un monetāro savienību.

Luksemburgas finanšu ministrs  Žans Klods Junkers

ir pēdējais no parakstītājiem,  kurš vēl strādā.

Tagad viņš ir Eurogrupas priekšsēdētājs  un joprojām lepojas ar šo Līgumu.

Man bija iespaids, ka gatavojamies  paveikt lielas lietas.

Es ļoti atturīgi vērtēju Māstrihtas līgumā  ietverto politiskās savienības aspektu,

Bet ekonomikas un  monetārā jeb EMS daļa

bija labi izsvērta  un labi strukturēta.

Teksta vispārējā struktūra man  pēc smagām sarunām deva sajūtu,

ka mēs virzāmies  jauna apvāršņa virzienā.

Eiro „tēvi” ir darījuši ļoti daudz.

Bet vienotās valūtas katalizators  bija Vācijas atkalapvienošanās.

Amerikāņi, tāpat kā mēs un  lielākā daļa eiropiešu, tam neticēja.

Gandrīz visas sabiedriskās domas  Eiropā uzskatīja,

ka mēs nespējam gūt panākumus  šajā milzīgajā izaicinājumā.

Vienotā valūta kļuva par realitāti,  bet ne visi var pievienoties eiro zonai.

Ir jāievēro stingri kritēriji, kas balstīti  uz ekonomikas rādītājiem,

ieskaitot cenu stabilitāti,  kas nozīmē kontrolētu inflāciju,

valsts deficīts nedrīkst  pārsniegt 3% no IKP

un valsts parādam jābūt  zem 60% no IKP.

Un vēl, valsts valūtai vismaz  divus gadus jābūt stabilai.

2007. gadā Lietuva  neatbilda kritērijiem

Grieķijas gadījums  ir vēl sarežģītāks.

Manuprāt, Grieķija izmantoja statistiku,

kas nebija, teiksim,  zinātniski pamatota.

Bet viņiem tik un tā bija jāizveido  jaunā nauda un tā jāpadara droša.

Īvs Tibo Desilgī, bijušais Eiropas komisārs  no 1995. līdz 1999. gadam,

bija atbildīgs par sagatavošanos  pārejai uz eiro.

kas, manuprāt, bija laba  divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, abu līniju dēļ  tas nedaudz atgādināja dolāru.

Atteikšanās no nacionālajām valūtām  nebija viegls darbs.

Briti no eiro atteicās  jau pašā sākumā.

Dānija un Zviedrija no vienotās valūtas  atteicās vairākos referendumos.

Kad Vācija atteicās  no Vācijas markas,

viņi uzstāja uz Eiropas  Centrālās bankas neatkarību.

Tās galvenais uzdevums ir  eiro zonā saglabāt cenu stabilitāti.

atgriežas pie vēl viena  eiro „tēva” Žaka Delora teiktā.

Ekonomiskā un monetārā savienība,  struktūra eiro izveidei,

nebija stabila. Viņš teica, ka no  vienas puses monetārā politika

būs federāla un tiks integrēta  Centrālās bankas rokās,

bet no otras puses šīs ekonomiskās un  monetārās savienības ekonomikas pīlārs

arī turpmāk lielākoties balstīsies  uz dalībvalstu politikām,

kam jābūt koordinētām. Beigās šī  koordinācija bija diezgan pavirša.

10 gadus pēc tās izveides, eiro zona  piedzīvoja bezprecedenta krīzi:

ekonomikas krīzi,  parādu krīzi dažās dalībvalstīs.

Īvs Tibo Desilgī uzskata, ka eiro palīdzēja  izvairīties no vēl lielākas krīzes.

Ja nebūtu eiro, būtu bijušas  spekulācijas par valūtām,

līdz ar to būtu bijušas  konkurējošas devalvācijas.

ekonomikas krīze būtu bijusi  ar mazāku izaugsmi un lielāku bezdarbu.

2010. gadā ES Padomes priekšsēdētājs  teica, ka tā ir eiro izdzīvošanas krīze.

Nē, nē. Eiro pārdzīvos tos,  kuri prognozē tā beigas.