Šajā speciālizlaidumā eirodeputāts Paolo De Kastro atskatās uz 2011. gadu, bet Eiropas Pilsoņu rīcības dienesta pārstāve Elizabete Laskija izskaidro pilsoņu iniciatīvu.

7 dienas Eiropā: Atskats uz 2011. gadu

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15800952/m004-0015-lv_mf.srt

Sveicināti raidījumā  „7 dienas Eiropā”!

Šis ir šā gada pēdējais raidījums,  tāpēc atskatīsimies uz 2011. gadu.

To man palīdzēs  Paolo De Kastro. Labdien!

Jūs esat EP Lauksaimniecības  komitejas priekšsēdētājs,

piederat pie Sociālistu  un demokrātu grupas,

taču vispirms jūs esat  eksperts Eiropas jautājumos.

Pirms apskatām visus šim  gadam raksturīgos jautājumus,

sāksim ar ātrajiem jautājumiem  „Jā vai Nē” sadaļā.

Vai 2012. gads būs sliktāks?  - Cerams, ka nē.

Vai ir par vēlu glābt eiro zonu?  - Nē.

Vai jūs ziniet, kā nomierināt tirgus?  - Palielinot uzticību...

Vai vienotākas nodokļu sistēmas  un darba tirgus izveide ir laba?

Vai Centrālajai bankai tirgu nomierināšanai  būtu jādrukā vairāk naudas?

Vai Itālija nepildīs saistības?  - Nē.

Vai tai vajadzēs  starptautisku glābšanas plānu?

Vai krīze apdraud kompromisa panākšanu  tādās lietās kā KLP reforma?

Vai ģenētiski modificēti organismi  palīdz nodrošināt pārtiku nākotnei?

Laiks ir beidzies.  Citus jautājumus apskatīsim vēlāk.

Paldies, ka piedalījāties  mūsu mazajā spēlē.

Pirms sākam savu diskusiju,  esam nolēmuši pārrunāt jautājumu,

kam šajā Parlamentā  ir bijusi galvenā loma.

No visvairāk aprunātajiem  jautājumiem EP

kopš 2009. gada vēlēšanām nepārprotama  uzvarētāja ir ekonomikas un finanšu krīze.

Mērķis vienmēr bija labot situāciju  un izvairīties no turpmākām krīzēm.

Skatīsim, kā tika pieņemta  ekonomikas pārvaldības pakete.

To sauc arī par sešu tiesību aktu paketi,  un EP to beidzot pieņēma

Pirmo reizi EP bija iesaistīts  vienotās valūtas noteikumu izveidē,

un līdztiesīgi diskutēja ar Padomi,  kas pārstāv valstis.

Eirodeputāti nodrošināja  ievērojamu progresu.

Skaidro Silvija Gulārda, kura no  paša sākuma pārvaldīja šo dosjē.

Mēs gribējām mācīties no grūtībām,  kuras piedzīvojām tādā valstī kā Grieķija.

Tai bija pārāk lieli parādi, tāpēc mēs  cenšamies radīt vairāk disciplīnas.

Mēs arī gribējām mācīties no tā,  kas notika Spānijā vai Īrijā,

kuru valdības pienācīgi  pārvaldīja finanses,

taču nekustamā īpašuma burbulis  radīja lielu privātā sektora parādu.

Pastāvēja jau tādi ES ekonomikas  pārvaldības kritēriji kā Stabilitātes pakts,

kas kontrolē valstu deficītus  un valstu parādus.

Taču bija jārada jauni veidi, kā izdarīt  spiedienu uz likumpārkāpējiem.

Pastāv iecere, ka mums jau iepriekš  jābūt daudz stingrākiem:

kad EK saka, ka kaut kas nav labi,  mums jānodrošina tā automātiskums.

Tāpēc Paktā jāiestrādā  labāki profilakses pasākumi,

kas ļauj EK pārbaudīt  dalībvalstu budžetus

un sankciju pasākumus tiem,  kuri šos noteikumus neievēro.

valstij jāspēj sevi  Parlamentā aizstāvēt.

Vai jauns pasākumu kopums patiešām  visu mainīs? Daži par to šaubās.

Mūsuprāt, daži sešu tiesību aktu paketes  elementi sociālajā ziņā ir svārstīgi.

Mēs atbalstām budžeta disciplīnu,  kas ir pilnīgi skaidrs.

Esam gatavi pieņemt valstu budžetu  samazinājumus, taču kādus?

Paolo De Kastro,  kā parāda šis sižets,

ja 2011. gads būtu jāraksturo  vienā vārdā, tad tas būtu „krīze”.

Ļaujiet jums kā ilglaicīgam  Eiropas novērotājam pavaicāt:

ja mēs būtu rīkojušies ātrāk, vai tiktu  apturēta eiro zonas krīzes izplatīšanās,

vai arī tas ir kas tāds,  kas mums bija jāpiedzīvo?

Jā, mēs pavisam noteikti  baidījāmies pārāk ātri rīkoties,

jo mēs bijām pārāk tuvredzīgi un cieši  saistīti ar nacionālajām interesēm.

Mums šī krīze jāuzskata par unikālu  problēmu un arī unikālu iespēju,

jo to var atrisināt tikai tad,  ja mēs strādājam kopā.

Tā nav atsevišķu valstu,  bet gan Eiropas problēma.

Vai līdz šim paveiktais...  Jūs balsojāt par dažādām lietām...

Šī sešu tiesību aktu pakete,  automātiskākas sankcijas, taupība...

Vai jūs uzskatāt, ka šis...  - Solis uz priekšu, bet nepietiekams.

Ir jāsaprot, ka mums ir nepieciešama  vienotāka Eiropa.

tiem, kuri bija pietiekami drosmīgi,  lai izveidotu šo neparasto instrumentu

bez kopējas monetārās  un fiskālās politikas.

Krīze mums liek  šo ceļojumu pabeigt,

un mums jāsniedz atbildes  jaunajām paaudzēm,

jo kontinents savas problēmas  var atrisināt, tikai esot vienots.

Vienīgais iebildums  šai virzībai uz priekšu –

par fiskālo savienību  jautāšu vēlāk –

ir tāds, ka lēmumus pieņem  divas vai trīs valstis

un kopienai nevajadzētu  nozīmēt suverenitātes zaudēšanu...

Tas ir starpvaldību  Eiropas politikas redzējums.

Tāpēc mums ir nepieciešams  stingrāks Eiropas Parlaments,

eiropeiskāks, kopīgāks,  mazāks starpvaldību redzējums.

Mēs radījām kopienas ideju,  bet paši no tās attālināmies,

nesaprotot, ka atsevišķu  valstu egoisms,

atsevišķas valsts  ierobežots redzējums,

mums neļauj virzīties uz priekšu tā,  kā to darījām iepriekš.

26 valstu fiskālā savienība?  Vai tas nav tikai sapnis?

Tas jādara lēnām,  nevar darīt visu uzreiz,

bet, manuprāt, šī krīze parāda, ka mums  ir nepieciešams kopīgs risinājums.