Vecākiem, kuri ir pārvākušies uz dzīvi citā Eiropas valstī, kur viņu bērni ir pārņemti aprūpē vai adoptēti bez piekrišanas, izprast jaunās mītnes valsts juridisko sistēmu var būt gandrīz neiespējami.

Eiropas nebrīvprātīgās adopcijas juridiskie zemūdens akmeņi

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/11535746/m006-0023-lvx.srt

Martins un Katarzina dzīvo  Vācijas Badhersfeldas pilsētā.

Viņiem abiem ir  Polijas–Vācijas dubultpilsonība.

Pāris jau vairāk nekā divus gadus  cīnās ar Vācijas sociālajiem dienestiem.

Viņi vēlas atgūt savu dēlu Lūkasu, kurš  tika nodots aprūpē uzreiz pēc dzimšanas.

Dzīvoklī viņiem viss atgādina  par bērna prombūtni.

Mēs esam Lūkasa istabā.  Tajā bija vairāk mantu.

Mēs gatavojāmies dēla atnākšanai  ar dažādām drēbēm, rotaļlietām un tml.

Mēs katru dienu izjūtam  sāpes un bēdas,

un šīs bēdas nebeigsies,  kamēr neatgūsim savu dēlu.

Vācijas sociālie dienesti saka,  ka vecāki nespēj rūpēties par bērnu.

Katarzinas trīs bērni no iepriekšējām  attiecībām tika nodoti aprūpei.

Mēs runājām ar savu dēlu,  kad viņš vēl bija mātes vēderā.

Mēs rūpējāmies, mēs runājām ar viņu,  viņš dzirdēja un reaģēja uz mūsu balsīm.

Slimnīcā mūsu dēlam  tas viss tika atņemts.

Viņam tika atņemta mātes mīlestība,  viņas sirsnība un balss,

Kornu ģimene uzskata,  ka viņi maksā par pagātnes grēkiem.

Pēc viņas trīs citu bērnu  nodošanas aprūpē

ka māte nav spējīga  audzināt savus bērnus

narkotiku un alkohola atkarības dēļ.  Viņa to vienmēr ir noliegusi.

Vācijas sociālie dienesti atteicās  komentēt Kornu ģimenes gadījumu,

par kuru iesniegta apelācijas prasība.

Bet rodas jautājums,  vai Martina un viņa partneres

Jautājām jauniešu labklājības speciālistam,  kurš nav iesaistīts šajā lietā.

Likums attiecas uz tiem, kas dzīvo Vācijā  un kuriem tā ir dzīvesvietas valsts.

Tas attiecas uz visiem neatkarīgi  no valstspiederības vai kultūras.

Viņi norāda, ka māte vienkārši  nav spējīga audzināt bērnu.

Ir pārsteidzoši, ka migrantu ģimenēm

ir daudz vairāk problēmu saskarē  ar Jauniešu labklājības biroju

Tuvākajās dienās tiesai jālemj  par Lūkasa likteni — par adopciju

Jautājumus par adopciju bez vecāku  piekrišanas jeb nebrīvprātīgu adopciju

ES pilsoņi uzdod ES Parlamenta  Lūgumrakstu komitejai.

Daudzos gadījumos ir iesaistīti  vecāki vai viens no vecākiem,

kura izcelsmes valsts  nav adopcijas procesa valsts.

Komitejā ir saņemtas daudzas lietas:  245 no Vācijas, 44 no Dānijas,

22 no Apvienotās Karalistes,  12 no Nīderlandes un 5 no Slovākijas.

Gadījumu skaits pieaug,  jo pieaug darbinieku mobilitāte ES.

Tas ir ļoti sarežģīti, jo katrā valstī  ir sava tiesiskā sistēma.

Pārrobežu situāciju gadījumā  mēs cenšamies rīkoties tā,

lai tiesiskās sistēmas  nebūtu pretrunā viena otrai.

Ģimenes lietu tiesām ir nepieciešama  labāka koordinācija Eiropas līmenī,

lai pārbaudītu, vai, piemēram, sievietei,  kas no Polijas atbraukusi un strādā AK,

gadījumā nav vecāki Polijā,  kas var pieskatīt viņas bērnu,

ja to ir nepieciešams  izņemt no ģimenes.

Tas būtu jāparedz ES noteikumos.  To mēs cenšamies panākt.

Parlamenta Lūgumrakstu komiteja  rūpīgi izskatīs saņemtos lūgumrakstus

un publicēs ziņojumu,  kurā varbūt iekļaus priekšlikumus,

lai palīdzētu problēmas skartajām ģimenēm.

Nesenās izmaiņas AK aprūpes sistēmā

ir veicinājušas biežāku adopciju  bez vecāku piekrišanas.

Viena eksperte saka,  ka sistēma, iespējams,

ātrāk nekā iepriekš  izskata adopcijas lietas

un pēc izņemšanas no ģimenes  bērni īsāku laiku pavada aprūpē.

Ir novērojama spiediena izdarīšana,  lai stingrāk ievērotu laika ierobežojumus,

cik ilgi bērni var atrasties  vietējo varas iestāžu aprūpē,

kamēr tiek izlemta  viņu ilgtermiņa nākotne.

citi tiesiski veidi, kā nodrošināt  šiem bērniem citādāku nākotni.

Anglijā mēs sazinājāmies ar māti-latvieti,  kas jau piecus gadus cīnās

par savas meitas atgūšanu,  kura drīzumā varētu tikt adoptēta.

Viņa tiek vainota bērna atstāšanā  bez uzraudzības divas stundas.

Viņa norāda, ka viņas tiesības netiek  ievērotas jau kopš procesa sākuma.

Viņa ir kristīta krievu pareizticīgo  baznīcā Londonā,

viņas pirmā un vienīgā valoda,  kurā viņa runāja, bija krievu valoda.

Sākotnēji viņu ievietoja musulmaņu ģimenē,  kuri noteikti nekad nav runājuši krieviski.

Šeit ir saskatāma gara virkne  cilvēktiesību pārkāpumu:

Londonā mēs tikāmies ar bijušo tiesnesi,  kura specializācija ir ģimenes tiesības;

viņš atzīst, ka lietas, kurās iesaistīti  vairāku tautību pārstāvji, ir sarežģītas.

Bet, viņaprāt, sistēma gadu laikā  ir uzlabojusies.

Nav nekādu šaubu, ka nebrīvprātīga  bērnu adopcija

ir daudz izplatītāka Anglijā un Velsā,

Katrā lietā galvenajam apsvērumam  ir jābūt bērna labklājībai.

Tiesa var nozīmēt adopciju tikai tad,  ja nav citu alternatīvu.

Lailai šobrīd ir maz ticības,  ka viņa kādreiz atkal ieraudzīs meitu.

Viņa ir iesniegusi lūgumrakstu  ES Parlamentā

un plāno Eiropas Savienības tiesā  iesniegt apelāciju par lēmumu.

Viņa turpinās cīnīties par meitas atgūšanu.