Vai Junkers spēs savākt 315 miljardus eiro, kas nepieciešami viņa plānam, lai veicinātu ES izaugsmi? ES komisārs Moskovisī un eirodeputāti Langens un Matiasa pauž savu viedokli.

Junkera ieguldījumu plāns: vai tas ir balstīts uz nedrošu vai stingru pamatu?

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/11904563/n003-0322-lv.srt

Izšķirošs mirklis, Junkeram  iepazīstinot ar savu ieguldījumu plānu.

Mērķis ir iepludināt 315 miljardus  eiro ekonomikā darbavietu izveidei.

Mēs jautājām Ekonomikas un monetāro  lietu komisāra Pjēra Moskovisī

un EP deputātu Marisas Matiasas  un Vernera Langena viedokli.

Kā darbosies šis  izaugsmes veicināšanas plāns?

Tiks izveidots mehānisms, kas balstīts  uz Kopienas budžeta finansējumu

un ļaus mums maksimāli  izmantot naudu tirgos

un beidzot izveidot  nozīmīgu kredītspēju.

Tā ir papildu nauda: 240 miljardi eiro,  kas tiks iepludināti ekonomikā,

un 75 miljardi eiro  tiks novirzīti aizdevumiem MVU,

jo tie ir izaugsmes dzinējspēks,  tātad kopā – 315 miljardi.

Ieguldījumi ir nepieciešami tāpat,  kā mums ir nepieciešams ēdiens.

Taču šis plāns ir atšķirīgs;  tas zināmā mērā ir ticības pārbaudījums,

jo Junkers uzskata,  ka katrs valsts ieguldītais eiro

pārvērtīsies par 15 eiro  no privātiem ieguldījumiem.

Tā varētu notikt uz kādas citas planētas,  taču ne uz Zemes un ne Eiropā.

Jautājums ir par to,  vai tā vietā, lai radītu jaunu parādu,

nebūtu labāk valsts uzdevumiem,  valsts pakalpojumiem, infrastruktūrai

mobilizēt privāto kapitālu.  Tieši tas ir nepieciešams.

Ja EIB padarīs to iespējamu, sniedzot  garantijas, nodrošinājumu ar AAA reitingu,

programma var būt veiksmīga,  taču vispirms tai ir jābūt efektīvai.

Vai jauns fonds, kas daļēji balstīts uz  valsts iemaksām, var būt efektīvs?

Dalībvalstīm nav naudas,  tām nav naudas.

Pastāv šie nezūdošie parāda  un procentu likmju draudi,

līdz ar to visa valsts nauda  galvenokārt eirozonas perifērijā

ir atvēlēta procentu  maksājumu nomaksai.

Manuprāt, tā ir laba doma  šajā jautājumā iesaistīt dalībvalstis.

līdz 2015. gada vidum ir jālemj  par birokrātisko šķēršļu novēršanu.

Tas ir jāveic elastīgi,  uzraudzības iestādei sadarbojoties

ar Eiropas Investīciju banku un  Komisiju, lai izvēlētos labākos projektus.

Jo, ja nav naudas,  nekas nav iespējams.

Ja ir gan nauda, gan projekti,  taču abus nevar savienot,

nekas nedarbojas,  tāpēc ir svarīgi, lai ir abi.

Eiropas Investīciju bankai  būs ļoti svarīga loma,

taču, kāpēc tagad  tam vajadzētu darboties?

EIB izveidos īpašus instrumentus,  kuriem varēs piekļūt uzņēmumi.

Taču nedrīkst kļūdīties, daudzi projekti  būs apjomīgi infrastruktūras projekti.

Šoreiz tas bija būtiski,  nevis atkal palielinot EIB kapitālu,

bet gan palielinot tās spēju aizdot, piešķirot  līdzekļus, lai tā var uzņemties risku.

Es zinu, ka vadītāji  lēmumus jau ir pieņēmuši.

Eiropas Investīciju banka  ir daudz vairāk ieinteresēta

saglabāt AAA reitingu,  nekā ieguldīt riskantos projektos.

EIB ir paredzēta tikai lielajiem projektiem,  starptautiskiem, lieliem uzņēmumiem,

kamēr apmēram 85% Eiropas  sociālās struktūras veido MVU.

Vai Junkera Komisija  dodas pareizajā virzienā?

Manuprāt, Junkera plāns ir inovatīvs,

jo tas parāda, ka valstis,  kas krīzes laikā īstenoja reformas,

Modeļi, kas bija  veiksmīgi šajās valstīs,

valsts-privātās partnerības projekti,  birokrātijas novēršana,

strukturālās reformas, kopējās politikas  ietvaros ir jāīsteno visā Eiropā.

Ir jāizvairās no idejas,  ka tas ir ātrs risinājums krīzei.

Es nevēlētos viest cerības,  kas pēc tam tiktu izpostītas.

Nē, ikvienam ir jāspēlē sava loma.  Budžeta politikai ir jābūt saprātīgai,

monetārajai politikai ir jāatbalsta izaugsme,  svarīgas ir strukturālās reformas.

Arī citiem– nacionālajiem un  vietējiem – varas līmeņiem ir sava loma.

Neskatoties uz to, ES,  Eiropas Komisija piedāvā plānu,

kas ir milzīgs ieguldījums izaugsmes  veicināšanā un darbavietu izveidē Eiropā.