Ja Berlīnes mūris nebūtu kritis, Eiropas Savienība, iespējams, nebūtu bijusi tik liela, kāda tā ir šodien. Mūris stāsta par savu vēsturi.

Eureka: Es esmu Berlīnes mūris

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15183893/J003-0003-LV.srt

Vai tas ir apzīmēts betons, kas pamests   netālu no EP?

Nē, tā ir tikai daļa no manis -   Berlīnes mūra.

Jūs zināt to, kuru sauca par   "kauna mūri"?

Ja mani nebūtu nojaukuši, vienotas   Eiropas, iespējams, vēl nebūtu,

un Eiropas Savienībā būtu   mazāk dalībvalstu.

Pēc 2. Pasaules kara Eiropu sadalīja   divās daļās - Austrumos un Rietumos.

Vācija zaudēja karu un kontroli pārņēma   uzvarētāji.

Rietumvāciju okupēja franči,   briti un amerikāņi.

Padomju Savienība pārņēma kontroli   Austrumvācijā.

Vācijas galvaspilsētu Berlīni   sadalīja tāpat.

1949.-1961. gadam aptuveni 3 miljoni   austrumvāciešu aizbēga uz Rietumiem,

kas Padomju varas pārstāvjiem nepatika.

Tāpēc viņi nogrieza piekļuvi Rietumiem,

kas izskaidro to, kā es šeit nokļuvu   1961. gada naktī no 12. uz 13. augustu.

Jo tikai daļa no manis bija noklāta   ar dzeloņstiepli, sargkareivis

no Austrumiem pārlēca pār mani, lai   izbēgtu no Padomju komunistiskā režīma.

Viņi mani uzcēla pamazām. 80. gadu   beigās mans garums bija gandrīz 150 km.

Patiesībā mani izveidoja no   diviem mūriem.

Divi betona mūri apmēram   3 metru augstumā bija

atdalīti ar tā dēvēto "nāves joslu",   kas bija 20 - 300 m plata.

Šo zonu kontrolēja karavīri, kas patrulēja   dienu un nakti.

Tur bija smiltis, ko regulāri nolīdzināja, lai   redzētu pēdu nospiedumus.

Izmantotie resursi, lai apturētu cilvēkus   no kāpšanas pār mani, bija milzīgi.

Kopumā no aptuveni 300 sargtorņiem   mani novēroja

14 000 sargi un 600 suņi, neaizmirstot   kilometru garo dzeloņstiepli.

Kā piemēram, šie bērni no Rietumiem,   kas iekrita upē Austrumu pusē.

Neviens viņus neizglāba, jo viņiem bija   bail tikt nošautiem.

Citi mēģināja tikt pāri, lecot no ēku   logiem, bet viņiem nekad neizdevās.

Es apbēdināju vairākas ģimenes,   jo es tās nošķīru.

Es sadalīju vairāk nekā 190 ceļus divos,

tāpēc bērniem vienā pusē nācās māt   saviem vecvecākiem otrā pusē.

Austrumvācieši bēga caur citām valstīm,   tāpēc es vairs nebiju noderīga.

1989. gada 9. novembrī vāciešiem atļāva   ceļot no Austrumiem uz Rietumiem.

Dažu stundu laikā cilvēku bari no   abām pusēm sapulcējās ap mani...

Šampanietis plūda, svinot manu krišanu.

Šodien daļu no manis atkal apgleznos, lai   atzīmētu manas krišanas 20. gadadienu.

Mākslinieki no visas pasaules tika   uzaicināti atsvaidzināt savu darbu.

Cita daļa no manis bija saglabāta   oriģinālā, lai parādītu, kāda es izskatījos.

Citas daļas tika nosūtītas uz ārzemēm un   novietotas simboliskās vietās,

lai cilvēki mani - "kauna mūri" -   neaizmirstu.