Eirodeputāte Taņa Fajona (S&D, Slovēnija) un novērotājs Jozo Radošs (ALDE, Horvātija) pārrunā bijušās Dienvidslāvijas valstu pagātni un nākotni, kā arī izsaka savas cerības par ES paplašināšanos.

360°: Balkānu galamērķis - ES?

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/16002677/d004-0011-lvx_mf.srt

Sešas republikas, piecas tautības,  četras valodas,

trīs reliģijas, divi alfabēti  un viena partija.

1991. gada 25. jūnijā sākās  šīs federācijas beigas,

bet, lai šīs beigas sasniegtu,  tūkstošiem cilvēku zaudēja dzīvības

ka būtu iespējams debatēt  par Balkānu valstu pagātni un nākotni

kopā ar slovēņu eirodeputāti Taņu Fajonu –  ceru, ka izrunāju pareizi –

un horvātu novērotāju Jozo Radošu.  Laipni lūgti!

Mēs centīsimies debatēt  par šī reģiona

Pirmais jautājums ir jums abiem.  Atceroties laiku pirms 21 gada,

vai jūs jebkad būtu iedomājušies,  ka jūs kādreiz būsiet eirodeputāti?

Pavisam noteikti ne.  Bet atrasties šeit ir liels izaicinājums,

it sevišķi tāpēc, ka Slovēnijā  ap iestāšanos ES valdīja milzīga sajūsma.

Tolaik es biju jauna studente  vispirms pēckara Slovēnijā

un pēcāk citās mūsu Dienvidslāvijas  Rietumbalkānu valstīs.

Manuprāt, karš nekad  nav taisnīgs pret visiem,

bet, protams, mums ir jāatrisina  pagātnes domstarpības,

mums savā reģionā  jāpanāk izlīgums.

Un tieši to piedāvā Eiropas partijas.

būt par Eiropas iestāžu,  Eiropas politikas daļu

Jozo Radoš, mēs tolaik bijām  ļoti priecīgi un ļoti satraukti.

Viņi jau dažus gadus ir pievienojušies.  Varbūt sajūsma nav tikpat liela,

šī partijas kampaņa 1990. gadā,  lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti

vai daļu no šīs politiskās kustības.

Bet pirmajiem soļiem, lai pievienotos ES,  bija nepieciešama citādāka politika,

Tas nozīmē,  ka šodien šī sajūsma ir mazāka,

bet, protams,  Horvātijai tā ir liela iespēja,

un mēs ceram, ka pēc tā visa mēs  būsim Eiropas Savienības dalībvalsts.

novērotājs un, iespējams,  Eiropas Parlamenta deputāts.

kā Eiropas Parlamenta  oficiālie deputāti.

Pirms turpinām  šīs nelielās debates,

es gribētu jums parādīt  Džulī Mārtinas reportāžu

par šī reģiona dažādajiem soļiem  tajā laikā. Skatāmies.

1991. gada 21. jūnijs. Vairs nav  dižās Dienvidslāvijas Federācijas.

Slovēnija un Horvātija  pasludina savu neatkarību.

Ir pagājušas  maršala Tito dienas, kurš teica:

„Dienvidslāvijā ir sešas republikas,  piecas tautas, četras valodas,

trīs reliģijas, divi alfabēti  un viena partija.”

Kad Miloševiča serbu nacionālisti  gribēja valdīt pār pārējiem,

tas šīs valstis mudināja  kļūt neatkarīgām.

Jelko Kacins šo periodu piedzīvoja  vispirms kā Slovēnijas informācijas ministrs.

gadsimtiem seni slovēņu paaudžu  sapņi par savu valsti.

Mūsu prezidents  pateica vēsturisko teikumu:

„Šodien var sapņot,  rītdien būs jauna diena.”

un centās aizkavēt  mūsu neatkarību: sākās karš.

Šajās divās valstīs  ienāca karaspēks.

Slovēnija 10 dienu laikā  panāca tā atkāpšanos.

Horvātijas ceļš uz brīvību  bija ilgāks un asiņaināks.

1991. gada rudens: Vukovarā  tiek nogalināti 12 000 horvātu,

serbu karaspēks deportē  simtiem tūkstošus horvātu.

1992. gada aprīļa sākumā karš  sasniedz Bosniju un Hercegovinu.

Kontinentā Rietumeiropa  bija pievērsusies Māstrihtas līgumam,

Iecere bija radīt kopēju Eiropas  ārpolitiku un drošības politiku.

Vai aizsargāt dienvidslāvu vienotību  vai atzīt neatkarīgās valstis?

Mēs vēl nebijām nonākuši  pietiekami tālu,

ES uzdevums nebija  kaimiņvalstī ieviest mieru,

bet mēs apzinājāmies,  ka tas būtu jādara.

Tikai 1992. gadā, kad visa  pasaule redzēja attēlus

ar internēto nometnēm un snaiperiem,  kuri šauj uz civiliedzīvotājiem,

Turp tika nosūtīti ANO miera spēki,  galvenokārt eiropieši.

Bosnijā un Hercegovinā notika mūsdienu  kara vēsturē garākais aplenkums.

Pēc tam, kad tā pasludināja savu  neatkarību, ko atzina Rietumi,

tās galvaspilsētu Sarajevu četrus gadus  ielenca Bosnijas serbu armija –

no 1992. gada aprīļa  līdz 1996. gada februārim.

Skaitļi biedējoši: 10 000 civiliedzīvotāju  nāves un vidēji 329 mīnmetēja lādiņi dienā.

Lielāko iespaidu uz mani atstāja  Sarajevas aplenkuma 1000. diena.

Es šķērsoju pilsētu,  un joprojām visur šāva snaiperi.

Es atrados „Holiday Inn”,  un tur logiem nebija stiklu,

„Mēs esam tik tuvu Vīnei, bet situācija  ir tik atšķirīga, bīstama un drūma.”

1993. gada novembris:  vēl viens kara simbols.

Horvātu spēki Mostarā  iznīcina tiltu, kas savienoja