Kas ir autors un kādas ir viņu tiesības digitālajā pasaulē? Džūlija Reda pauž viedokli par neskaidrajiem Eiropas autortiesību likumu džungļiem.

Autortiesības: viņš rada, jūs sakombinējat un mēs dalāmies, taču...

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/12077380/n004-0029-lv.srt

Digitālajam tirgum vajadzētu  sekmēt Eiropas ekonomiku,

taču šābrīža autortiesību  režīms tam nav labvēlīgs.

„Tas kavē zināšanu un kultūras  apmaiņu starp ES valstīm,”

saka Vācijas Zaļo  EP deputāte Džūlija Reda,

kas ir atbildīga par jauno  autortiesību tiesību akta ziņojumu.

Kritizētāji saka, ka viņa  varētu būt aizgājusi pārāk tālu,

turpretī atbalstītāji saka, ka ir laiks  pārdomāt visus digitālās pasaules līgumus.

Laiks noskaidrot neskaidros  jautājumus ar pašu Džūliju Redu.

Mēs esam saņēmuši  diezgan daudz jautājumu.

Lūk, četri no tiem.  Pirmais ir no kinorežisora.

Kā varētu nodrošināt,  ka režisoriem visā Eiropā

par paveikto darbu  tiktu maksāts taisnīgi,

ja jūsu priekšlikums paredz  vairāk no tā sniegt bez maksas?

Vai jūs patiešām piedāvājat  to sniegt bez maksas?

Galvenais priekšlikums ir tāds, ka cilvēkiem  vajadzētu būt iespējai piekļūt darbiem,

vienalga, vai bez maksas  vai par maksu,

cilvēkiem visā Eiropā  ir jābūt vienādām tiesībām.

tagad parakstās uz  straumēšanas pakalpojumu,

taču diezgan bieži piedāvājums,  ko viņi vēlas, viņu valstī nav pieejams.

Mans priekšlikums ir par  kopējiem Eiropas noteikumiem,

lai tiem, kas vēlas maksāt par konkrētiem  pakalpojumiem, būtu šāda iespēja.

Taču viņam ir pilnīga taisnība par to,  ka tas automātiski nenozīmē,

ka režisori no šīs maksas  saņem taisnīgu daļu.

Tāpēc, manuprāt, nepietiek tikai ar  vienādu likumīgu piedāvājumu visā Eiropā.

Mums ir arī jāpārliecinās,  ka šādi iegūta nauda tiek sadalīta taisnīgi.

Taču šādi sadalīta nauda nozīmē,  ka nav citas iespējas to iegūt.

Tas kļūs par dokumentālo  un citu filmu tirgu.

Es tā nedomāju. Radošie tirgi  ir ārkārtīgi dažādi un inovatīvi.

Taču vienlaikus būs tradicionālāki veidi,

kā atrast investorus un tad  pārdot konkrētas filmas tiesības.

Tomēr jautājuma būtība ir tāda,  ka šodien daudzas Eiropas filmas

patiesībā ES nepavisam  nav pieejamas uz pieprasījumu.

Vai pastāv iespēja,  ka citi cilvēki var izmantot šos attēlus

no filmām vai dokumentālajām filmām?

Diezgan daudzās Eiropas valstīs  ir atļauts citēt no filmas,

lai nodrošinātu, ka radošā darba lietotājam  būtu vienādas tiesības, lai kur viņš atrastos.

Beigās režisora jautājums ir šāds:  „Kā jūs man to garantēsiet?”

Ir jābūt valsts finansējumam kultūrai,  funkcionējošam tirgum,

taču nav viena brīnumlīdzekļa, lai garantētu,  ka kāds var iztikt no saviem darbiem.

Ir jāpārliecinās, ka mums  ir vide, kur kultūra var zelt.

Nedomāju, ka runa ir par garantētu algu.  -Tieši tā.

Pievērsīsimies nākamajam  mākslas veidam.

Es neizdodu e-grāmatas Igaunijā,  jo ES likumu dēļ tur PVN likme ir 20%.

Es drīzāk izplatīšu  savus darbus bez maksas,

nekā sekmēšu  šo nodokļu izspiešanas veidu.

Igaunijā autors saņem mazāk  kā valsts iegūst no nodokļiem.

Pasaulē ir viens miljons  igauniski runājošu cilvēku.

Vajadzētu digitalizēt literāro mantojumu  un padarīt to pieejamu bez maksas.

Problēma ir finansējums  un autortiesību likumi.

Labi. Faktiski tie  ir divi dažādi jautājumi.

Manuprāt, attiecībā uz PVN  mums Eiropas līmenī ir jāatzīst,

ka grāmata ir grāmata, vienalga, vai tā  ir fiziski publicēta vai tā ir e-grāmata.

Par otro jautājumu – kultūras mantojuma  digitalizēšana ir ļoti svarīga.

Bieži vien tas ir saistīts ar to, cik lielā  mērā likuma piemērošana visu sarežģī.

Piemēram, bibliotēkās,  kur ir ļoti daudz darbu,

autortiesības nav beigušās,  jo tās darbojas 70 gadus pēc autora nāves.

Taču grāmatu izdevējs, kas publicēja  grāmatu, ir pārtraucis darbību,

Tāpēc tiem ir patiešām grūti saņemt  atļauju, lai digitalizētu šo darbu,

jo tiesību turētāju gluži vienkārši  nav iespējams atrast.

ja mūziķi beidzot sāktu saņemt  autoratlīdzības par darbiem internetā.

Es atbalstu kampaņu par taisnīgu internetu.  Kā ir ar jums?

Jā, tas ir nepieņemami,  ka lielās ierakstu studijas

būtībā cilvēkiem,  kuriem ir līgums, saka:

„Atvainojiet, jūs esat atteikušies no savām  tiesībām uz darba turpmāku izmantošanu,

un tas ietver mūzikas straumēšanu,  tāpēc jūs neko nesaņemsiet.”

Nav tā, ka cilvēki nemaksātu par  tiešsaistes mūzikas straumēšanu,

vienkārši visi ieņēmumi paliek  vai nu ierakstu studijā, vai starpniekiem.

Un faktiski nav pienākuma atdot  taisnīgu daļu naudas māksliniekiem.

Mēs zināmā mērā varam sniegt  māksliniekiem iespēju pārslēgt līgumu.

Labi, tad jau redzēsim,  kā Eiropā attīstīsies autortiesības.