Vai piekļuve internetam ir cilvēka pamattiesības? Kā vajadzētu aizsargāt autortiesības tiešsaitē? Vai mēs saskaramies ar sabiedrības atkarību no tādiem sociāliem tīkliem kā Facebook? EuroparlTV sarunājās ar globālā tīmekļa izgudrotāju seru Timu Berneru-Lī

Intervija: Ļaujiet darīt pareizās lietas - Tims Berners-Lī

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/16056488/N003-0023-LV.srt

Esiet sveicināti „Intervijā”.   Es esmu Andreass Rogāls.

Kopā ar mani šeit,   Eiropas Parlamentā Briselē,

ir profesors sers Tims Berners-Lī -   globālā tīmekļa radītājs

un jaunā „Globālā tīmekļa fonda”   dibinātājs.

8. ikgadējā zinātnes un tehnoloģiju   iespēju novērtējuma ietvaros.

Ser Tim, laipni lūdzam EiroparlTV.   Uzreiz pāriesim pie dienas jautājuma.

Internets ir visur.   Globālais tīmeklis paplašinās.

Vai pieeja internetam tagad ir   viena no cilvēka pamattiesībām?

Manuprāt, ir daudz iemeslu, lai teiktu jā.

Strikti norobežot,   ko sauc par cilvēktiesībām

un kā sauc kaut ko ļoti svarīgu,   ir nedaudz muļķīgi.

Bija laiks, kad to nemaz nevarēja   uzskatīt par cilvēktiesībām,

Parlamentārajās debatēs   tas bija galvenais jautājums.

Manuprāt, tīmeklis ir jāsāk   uzskatīt par tiesībām,

jo tas cilvēkiem dod iespēju iesaistīties.

Demokrātiskā valstī tās nav tikai tiesības,

jo internetā jānoskatās mīļākās filmas,

Ja ir pieeja internetam,   var iesaistīties daudzos veidos.

Ar visu pašreizējo komunikāciju   starp cilvēkiem,

sociālajiem tīkliem, rodas jaunas lietas,

jaunas parādības sociālajā antropoloģijā.

Ja jums nav pieeja internetam,   jūs to palaižat garām.

Jūs arī palaižat garām, piemēram,   informāciju par veselības aprūpi.

To arī Jūsu nesen dibinātais fonds...

ļoti iespaidīgi Jūs izvēlējāties Āfriku   fonda atklāšanai,

lai pastāstītu par šo jauno fondu   un kam tas ir paredzēts.

Tas ir starptautisks fonds,   kas atrodas Šveicē

Kopš tā brīža fonda cilvēki   ir pabijuši dažādās valstīs,

it sevišķi, Āfrikā, lai redzētu,   kā atšķiras interneta lietošanas paradumi.

Bijām šokēti,   runājot ar daudziem IT speciālistiem,

kas caur Globālā tīmekļa konsorciju   virza tīmekļa tehnoloģijas

un runājot ar cilvēkiem, kas šajā zinātnē   ir akadēmiķi, pētnieki, pedagogi,

ka tas viss koncentrējās uz to, ka   20% planētas ir pieeja internetam.

Kāpēc pārējiem 80%   nav pieejams internets?

Vai tādēļ, ka nav signāla?   Vairumam tas ir.

Vai viņiem nav interneta pārlūku?   Varbūt pārlūkam nav vietēja satura?

Eiropai ir svarīgi plānot savu nākotni,

bet Eiropai ir arī svarīgi jautāt:   „Bet kā ar pārējiem 80%?”

šajās tiesībās un jāpiešķir viņiem   piekļuve internetam.

Protams, valdībai ir arī   papildu programma.

Ja izdarāt pareizi un pieprasāt,   lai visi būtu tiešsaistē,

tas dod milzīgu labumu valdībai, jo var   izmantot tiešsaistes pakalpojumus,

Ja kāds pasūta autovadītāja apliecību   vai auto reģistrāciju, vai kaut ko -

nesen uzzināju par datiem no   Lielbritānijas -

tas maksā daļu no tā, kas būtu jāmaksā,   ja viņi ierastos fiziskajā vietā

un runātu ar cilvēku, kas aizņem daudz   laika un izmaksā daudz naudas.

Jūs sakāt, ka tam jānotiek divos veidos.   Zinām Jūsu teikto,

ka valdībām informācija internetā   pilsoņu vajadzībām jāizvieto par brīvu.

To arī apsprieda kā iespējamās tiesības.

nevis personisku informāciju par citiem,   bet bezpersonisku informāciju,

ko valdība ieguva, izmantojot manu   nodokļa maksātāja naudu.

Par to maksāja, tā ir vērtīga informācija.

Izrādās, ka tas rada   milzīgu vispārīgu labumu

visai kopienai, visai savienībai,   visai pasaulei,

Kādam ir informācija, kas iegūta,   sēžot kabinetā,

un viņi nolemj, ka tā vietā,   lai izveidotu PDF failu,

viņi izveidos datubāzi, kas būs pieejama.

Tad kāds cits, varbūt citā valstī,   to veiksmīgi izmantos.

Tas Eiropu padarīs   par labāku vidi uzņēmējdarbībai,

jo var uzzināt par kādu Eiropas valsti,   ieskatoties šajās datubāzēs.

Var rakstīt programmas,   kas meklē šīs valsts īpatnības.

No tā iegūs pilsoņi   un savā ziņā arī uzņēmumi,

Ziņās stāstīja par kādām   komerciālām interesēm

un par to diezgan bieži dzirdam   arī Parlamenta debatēs.

Mūzikas bizness uzstāj uz   nelikumīgas lejupielādes ierobežošanu.

Ir slavenais franču   „trīs pārkāpumi un izslēgšana” likums,

kas pārkāpējiem liedz pieeju internetam.

Vai ir pareizi tā risināt šo jautājumu?

Es nerunāju visu pārējo vārdā.   Es personīgi uzskatu,

ka ir ļoti svarīgi cilvēkiem   dot iespēju rīkoties pareizi.

Piemēram, atrodot vajadzīgo internetā...

Mēs dažu projektu ietvaros   sadarbojāmies ar MIT,

lai copy-paste gadījumā,   tam tiek pievienotas autortiesības.

varēs redzēt, vai ir jāpievieno atsauce,

un varbūt tas notiks automātiski,   attēlu iekopējot interneta vietnē, blogā,

bloga programmatūrai jāpārbauda,   jāredz, vai ir pieprasītas autortiesības,

un šī atsauce automātiski jāpievieno.

Šobrīd daudzi savas fotogrāfijas   izvieto internetā,

viņi izmanto mašīnlasāmu tagu, kas saka:

„Šis ir saskaņā ar Creative Commons   licenci,

bet to var izmantot nekomerciālai   lietošanai,

tikai jāieliek attiecīgā atsauce.”   Un kad viņi to izmanto, nekas nenotiek.

Iemesls ir tas,   ka to ir grūti izdarīt pareizi.

Galvenais ir padarīt vieglāku   tā pareizu lietošanu.

Padarīt vieglāku mūzikas ielādēšanu   un maksāšanu par to.