1989. gada vasara Janīnai Mantejai izsauc patīkamas atmiņas. Austrumberlīnes iedzīvotāja bija daļa no cilvēku viļņa, kas atstāja Austrumvāciju, tas kļuva pazīstams kā Viseiropas pikniks - notikums, kas signalizēja Berlīnes mūra krišanu. Viņa apmeklē Sopro

Pārskats: Pikniks ceļā uz brīvību

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15155581/M003-0007-LV.srt

Berlīnes mūris nebūtu kritis bez   Ungārijas,

kas 1989. gada septembrī atvēra robežas   ar Rietumeiropu.

Atmiņas par vēsturisku brīdi,   kas izmainīja Eiropas seju.

Bēgšana bija organizēta kā   dārgumu medības.

Pilnīgais bēgšanas ceļš nebija   zināms iepriekš.

Tika paziņota tikai nākamā tikšanās vieta.

pīpinot un neievērojot luksoforu signālus.

Mums bija jāturas kopā, jo baidījāmies,   ka mūs aizturēs,

Mēs ieradāmies pie Klingenbahas   robežkontroles punkta,

Austrumberlīnes iedzīvotāja Janīna   Manteja 1989. gadā bija 25 gadu veca.

Viņa vairākkārt mēģināja šķērsot dzelzs   priekškaru, bet bez rezultātiem.

Visbeidzot Šopronā, uz Austrijas un   Ungārijas robežas,

Viņa vēlējās izmantot robežu atvēršanu,

ko ungāri atļāva 1989. gada augustā.

Uzņemoties risku, viņa ieradās par   vēlu uz pirmo vilni.

Janīna piedalījās bēgšanā ar otro grupu.

Šodien viņa atkārto bēgšanas   pēdējos dažus soļus.

Mēs ieradāmies pie robežas, kur valdīja   liels haoss, mēs bijām panikā,

jo robeža bija slēgta un mēs nezinājām,

Mēs atstājām automašīnas, paņēmām   nepieciešamo un devāmies uz robežu.

Mēs redzējām, ka robeža bija slēgta un   baidījāmies, ka mums varētu neizdoties,

Nebija skaidrs, vai mums izdosies izbēgt.

Slepenie turp un atpakaļ braucieni starp   Budapeštu un Bonnu

Ungārs Ištvans Horvats, kas tajā laikā bija   diplomāts un vēstnieks Bonnā,

no humanitārās krīzes, kas skāra   viņa valsti un valdību.

Šo problēmu varēja atrisināt tikai   trijos veidos.

Pirmkārt, nosūtīt bēgļus atpakaļ uz VDR.

Otrkārt, ļaut austrumvāciešiem   apmesties Ungārijā.

Ļaut viņiem dzīvot Ungārijā būtu   laicīgs risinājums,

bet jāuzsver, ka šie cilvēki nevēlējās   palikt Ungārijā.

Bija tikai viens risinājums- ļaut viņiem   braukt caur Austriju

jo 1988. gadā Padomju Savienība   kļuva vājāka.

Tā piedzīvoja dziļu ekonomisku un   politisku krīzi.

Padomju režīms vairs nevarēja pietiekami   kontrolēt šo reģionu.

Ungārija, īpaši 60-tajos, 70-tajos,   80-tajos gados

komunisms bija elastīgāks nekā   citās valstīs.

Tas arī izskaidro, kāpēc Ungārijas   vadītāji 1989. gadā,

kad komunisti vel joprojām vadīja valsti,

Pie varas nāca nekomunistiska valdība,

kuru vadīja katoļu intelektuālis   Tadeuš Mazoviecki,

kas tikai pirms dažiem mēnešiem   vēl bija neticami.

Tajā pašā laikā Austrumvācijas vadītāji   samazināja apsardzi.

Domino efekta rezultātā komunisms   šajās valstīs sabruka.

Tas radīja Eiropas apvienošanās iespēju.

1989. gada 10. septembrī Ungārijas   valdība pieņēma vienpusēju lēmumu

atvērt tās robežas ar Austrumvāciju.

Tūkstošiem cilvēku izmantoja   iespēju izbēgt.

Mēs esam lepni, ka Ungārija bija   drosmīga valsts

ar drošsirdīgiem politiķiem un   iedzīvotājiem,

un ka mēs bijām tā valsts, kas pirmoreiz   pārcirta dzelzs priekškaru.

Šī dzeloņstieple atdalīja divas   pasaules.

Un šodien pēc 20 gadiem ir tā, kā tam   vajadzēja būt vienmēr.

Paldies ungāriem, ka viņi uzdrošinājās   spert šo soli,