Bijušais EP priekšsēdētājs Enrike Barons Krespo, kas pirmais piedzīvoja nedemokrātisko režīmu Spānijā, atgādina par radikālajām pārmaiņām, kas pārveidoja Centrālās un Austrumeiropas ainavu un noveda pie Berlīnes mūra krišanas.

Intervija: Barons Krespo - bez brīvības ir tāpat kā bez gaisa, ko elpot

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/14502632/N003-0016-LV.srt

Enrike Barons Krespo par eirodeputātu   kļuva 1986. gadā.

Pēc 3½ gadiem viņš kļuva par EP   priekšsēdētāju, ieņemot šo amatu

laikā, kad krita Berlīnes mūris un Eiropa   mainījās uz visiem laikiem.

Viņa 1997. gadā izdotā grāmata   ”Eiropa tūkstošgades sākumā”

uzdeva kritiskus jautājumus par ES   vajadzībām un izaicinājumiem nākotnē,

un 12 gadus pēc grāmatas publicēšanas   daudzi no tiem ir piepildījušies.

Jūs ievēlēja par priekšsēdētāju pāris   mēnešus pirms mūra krišanas.

Cik lielā mērā apzinājāties, kādas būs   šīs radikālās pārmaiņas Eiropā?

Mēs apzinājāmies, ka notiek kas svarīgs

To var salīdzināt ar pārkarsuša tvaika   katla uzsprāgšanu.

kurās ar lielu pārsvaru uzvarēja   ”Solidaritāte”.

Pēc tam vasarā kļuva   pieejama Ungārija,

ko veicināja uz Rietumiem migrējošie   austrumvācieši.

Mēs sapratām, ka vēsture tiek rakstīta   paātrinātā ātrumā.

Tomēr neparedzējām, ka šis process kļūs   tik saspringts.

Bet mēs apzinājāmies un es   pats vispirms sapratu,

Kāda bija Jūsu pirmā reakcija saistībā ar   mūra krišanu?

Es sazinājos ar Padomes priekšsēdēju   Miterānu...

Bet neviena Rietumu organizācija,   ekspertu grupa vai izlūkošanas sistēma

dienā, kad krita mūris,   biju oficiālā vizītē Romā.

Gatavojos vakariņām ar Itālijas prezidentu   un ministriem.

Man piezvanīja kāds žurnālists un teica,   ka mūris ir kritis.

Es jautāju: ”Jūs to domājat tiešā vai   pārnestā nozīmē?”

Viņš atbildēja: ”Nezinu.”   Teicu: ”Dod man pusstundu laika.”

Piezvanīju savam preses atašejam   Žakam Nensijam

un pēcāk vakariņu laikā mēs   apspriedām notikušo

es nekavējoties sniedzu paziņojumu,   kurā slavēju šo notikumu.

Manuprāt, daži Eiropā atbalstīja to,   kas bija aizsācies,

kas bija saprotams, ņemot vērā   dramatisko Eiropas vēsturi.

Nākamajā dienā sasaucu   Priekšsēdētāju konferenci

un paplašināto sapulci - tā sauc   Parlamenta organizatorisko institūciju,

ko veido priekšsēdētāji un Parlamentārā   asambleja.

Tikāmies pēc 6 dienām – 15. novembrī.

Es asamblejai ierosināju sniegt   paziņojumu par atbalstu šim notikumam

Padomei nākošajā dienā bija   jātiekas Parīzē -

ierosināju lūgt ministram Dimā sniegt   ziņojumu.

Rolāns Dimā tad bija ārlietu ministrs.

Pēc tam mēs diskutējām par   VDR parlamenta -

Tautas palātas - ielūgumu tur ierasties.

Nākošajā dienā pēc ātras konsultācijas

ierosināju sniegt kopīgu ielūgumu   Padomes priekšsēdētājam Miterānam

un kancleram Kolam ierasties pie   mums un dalīties savos uzskatos.

Viņi ieradās 22. novembrī – ātrāk nekā   pēc 2 nedēļām.

Parlamentā bija ļoti interesantas debates,

nedaudz saspringtas debates,   jo bija ieradies bijušais SS loceklis,

vācu republikānis, kas Kolam uzbruka   skarbā un demagoģiskā veidā.

Bet svarīgi ir tas, ka EP 2 nedēļu laikā   pēc mūra krišanas

pieņēma lēmumu - tikai ar 2 balsīm pret -

par visu Centrālajā un Austrumeiropā   notiekošo procesu atbalstīšanu,

atverot durvis šo valstu pievienošanai ES

un atverot durvis arī Vācijas   atkalapvienošanai.

Arī Spānijā bija ilgstošs nedemokrātiskas   valdības periods.

Vai jutāt īpašu līdzjūtību pret   Austrumvāciju?

Nebrīve ir tas pats, kas dzīvošana   bez gaisa.

Jau no paša sākuma es atklāti atbalstīju...

austrumvāciešus, poļus, ungārus,   čehus... tolaik čehoslovākus...

Viņi visi ir eiropieši, ar ko mums   ir līdzīga vēsture

Man tas bija pilnīgi skaidrs   jau no paša sākuma.

Ņemot vērā Spānijas pieredzi, cik grūti ir   aizmirst pagātni

un piedot tiem, kas kalpoja vecajam   režīmam?

Vispirms ir jābūt brīdim, kas tiek uzskatīts   par nākotnes sākumu.

Aizkustinošākais brīdis manā politiskajā   karjerā bija tad,

kad 1977. gadā pieņēma amnestijas   likumu.

Tas bija viens no pirmajiem Spānijas   demokrātiskā parlamenta lēmumiem.

Bet tas nenozīmē, ka valsts no pagātnes   ir pilnīgi jāatbrīvo.

Ļoti svarīgi ir arī nokļūt tās iekšpusē,   saprast to

Jebkurā gadījumā, galīgais risinājums ir   skatīties uz priekšu

ir jāsaprot, ka esam iesaistījušies šajā   politiskajā projektā un līdzāspastāvēšanā,

kā dēļ nevaram atgriezties pagātnē,   kurā ir karš un konfrontācija.

Komunisma vairs nav un   Krievija atdzimst.

Kāda, Jūsuprāt, būs ES nākotne   un attīstība?

Principā, katrai demokrātiskai Eiropas   valstij, un tas ir minēts līgumos,

ir tiesības pretendēt uz pievienošanos.

es neuzskatu, ka Krievijas Federācijai   pievienošanās kaut ko izsaka.

Svarīgi ar Krieviju saglabāt   labas attiecības,

bet viņi par to nav jautājuši un   tam nebūtu jēgas.

Un neaizmirsīsim, ka Balkānos mums   tagad ir pietiekoši daudz darba

un pēc tam ir jāved sarunas ar Turciju,   kā bija solīts.

Tolaik tā bija nevis ES, bet gan   EP nākotne. Savienība nepastāvēja.

ka 2 nedēļas pēc Miterāna un Kola   ierašanās,