Buša administrācijas "karš pret terorismu" ievērojami sašķēla Eiropas Savienības valstis. Vai Eiropa atradās uz iekšēja sabrukuma robežas?

Vēsture: Karš Irākā

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15800403/v001-0018-lv_mf.srt

Milzīga neapmierinātība.  Milzīgs kauns.

Irākas karš sākās 2003. gada 20. martā  un ES vēsturē radīja lielu cezūru.

Starp Pasaules Tirdzniecības centra  sabrukumu 2001. gada 11. septembrī

un 10 jaunu dalībvalstu iestāšanos  ES 2004. gada 1. maijā,

apstiprināja Eiropas nespēju  pieņemt vienotu nostāju

attiecībā uz Buša administrācijas  uzsākto „karu pret terorismu”.

Vai arī Eiropa atradās  uz iekšēja sabrukuma robežas?

Atbild divi eirodeputāti,  kuri to visu vēroja no pirmās rindas.

Pirmkārt, Parlamentā lielais vairākums  karu Irākā neatbalstīja.

Protams, arī Parlamentā  bija novērojama šķelšanās,

taču mēs vairāk atbalstījām  Francijas argumentu,

nevis jebkādu citu šī jautājuma pusi.  Manuprāt, tā bija pareizā pieeja.

Vācija šo nostāju izmantoja  vēlēšanu nolūkiem,

un amerikāņi to  nekādi necentās ietekmēt.

Es uzskatu, ka nav pareizi vēlēšanu  sakarā risināt miera vai kara jautājumus.

Manuprāt, šim jautājumam  bija ļoti nopietnas sekas.

Mēs joprojām maksājam  par šo nevienprātību.

Amerikāņu plāns  militāri iejaukties Irākā

bija balstīts uz iespējamo risku,  ko radīja ieroči,

iespējams – kodolieroči, kuri atradās  Sadama Huseina pārziņā,

reģionā, kuru destabilizēja  al-Qaeda aktivitātes,

organizācija, no kuras pasaule baidījās  un kuru vadīja Osama bin Ladens.

Huseinam, neskatoties uz viņa briesmu  darbiem, nebija saistības ar al-Qaeda.

Viņš nebija islāmistu fundamentālists.

Bija ļoti skaidrs, ka viņam ar al-Qaeda  nebija nekādas saistības

un nebija arī nekādu pierādījumu  par masu iznīcināšanas līdzekļiem.

Prezidents Bušs  izmantoja šo situāciju,

lai uzsāktu karu, kam nebija  nekādas saistības ar 11. septembri,

Strīds par ANO veiktajām  ieroču pārbaudēm Irākā

visupirms bija iespēja parādīt  eiropiešu lielo nevienprātību.

Spēka izmantošana  atstātu nopietnas sekas

uz šī reģiona iedzīvotājiem  un starptautisko stabilitāti,

un tas būtu jāparedz  kā pēdējais glābiņš.

30. janvārī astoņi  Eiropas valdību vadītāji

parakstīja vēstuli, atbalstot ASV  militāro spēku plānu iebrukt Irākā.

5. februārī viņiem pievienojās  vēl 10 vadītāji.

Pēc deviņām dienām Francijas ārlietu  ministrs tam krasi iebilda Ņujorkā,

24. februārī rodas ANO  rezolūcijas priekšlikums,

ar ko ASV, Lielbritānija un Spānija  atbalsta šo iejaukšanos.

Lielāka Francijas, Vācijas  un Krievijas pretestība

pirms galējās atļaujas Azūrās, ko dod  ASV, Lielbritānija, Spānija un Portugāle.

20. martā Grieķijas prezidentūra  atzina neveiksmīgos centienus

Manuprāt, bija ļoti slikti,  ka Ārlietu ministru padome

šo jautājumu  pietiekami ātri nerisināja.

Pirmo reizi viņi to apskatīja  2003. gada februārī,

Kanclers Šrēders sniedza vienu  paziņojumu, Tonijs Blērs – citu,

Mums vajadzēja apvienot spēkus,  tad mēs būtu ietekmējuši amerikāņus.

Lielbritānijai bija kaitīga,  negatīva loma

Tonija Blēra -  Džordža Buša „pūdeļa” - vadībā.

Un tas valdību un sabiedrības vidū  radīja milzīgu neuzticēšanos.

Atlantijas Alianse tika izslēgta  no iejaukšanās Irākā.

Tikai pēc Bukarestes samita  2008. gadā

tā sāka pārvarēt  lielo neticību saviem spēkiem.