Plašāk zināma kā politika, kas radīja piena un vīna ezerus un sviesta kalnus, kopējā lauksaimniecības politika bija viens no projektiem, kas satuvināja pēckara Eiropu. Skatieties, kā tā attīstijās.

Vēsture: KLP izveide

https://api.multimedia.europarl.europa.eu/documents/20125/15321301/v001-0008-lv.srt

Pēckara periodā Eiropā ēdiens bija  vērtīga un reta patēriņa prece.

Daudzās Eiropas valstīs  līdz 1950. gadiem,

pārtikas kartītes bija  daļa cilvēku no ikdienas.

Labklājību un mieru EEK varēja  sasniegt ar lauksaimniecības sadarbību.

Problēma bija apmierināt  lielo pārtikas pieprasījumu.

Sākumā Eiropa viena pati  nespēja tikt galā.

Amerikas palīdzība bija ļoti  gaidīta un nepieciešama.

tika sperti konkrēti soļi kopīgas  lauksaimniecības politikas virzienā.

Nav noslēpums, ka  lauksaimniecības politikas

uzsākšana un attīstība prasīja laiku.

Ir daudz grūtāk strādāt ar dabu,  nekā ar oglēm vai tēraudu.

1957. gadā Romas Līgumā  tika noteikti sākotnējie KLP mērķi:

nodrošināt lauksaimnieku dzīves līmeni,  stabilizēt tirgus,

nodrošināt piegādes un sniegt saprātīga  izcenojuma pārtiku patērētājiem.

Tomēr nebija skaidra un vienota viedokļa,  kā šos mērķus sasniegt.

Sākotnējās sešas dalībvalstis  bija ļoti atšķirīgas.

Doma, ka sešas valstis varētu izveidot  vienotu lauksaimniecības produktu tirgu,

Par precīzu KLP izveides stundu  vēl varētu pastrīdēties,

tomēr tās izveidotājs ir neapšaubāms.

Eiropas lauksaimniecības komisārs  Siko Mansholts.

1958. gadā, konferencē  Ziemeļitālijas pilsētā Stresā,

Mansholts iesniedza kopīgās  lauksaimniecības politikas plānu.

Ne visi tam piekrita.  Pārrunas ilga četrus gadus.

Tajā laikā lauksaimniecība  bija prioritāte Francijai,

Vācija bija vairāk ieinteresēta  rūpniecības sektorā.

Pirmie kopienas likumi tika izveidoti  pēc šī principa.

1962. gadā sešas dalībvalstis  panāca vienošanos,

Garantētas tirgus cenas  sniedza finanšu solidaritāti,

lauksaimniecības tarifi un  valstu subsīdijas tika atceltas.

Bija radies lauksaimniecības  produktu vienotais tirgus.

Tomēr pasaule ārpus EEK uztvēra  KLP kā protekcionisma piekritēju.

Kara beigās situācija bija sarežģīta  un visi lūkojās lauksaimniecības virzienā.

Vairāk nekā puse no darbaspēka  strādāja šajā sektorā.

Lauksaimniecība bija ļoti svarīga un tā  bija jāveicina un jāmodernizē.

Modernizāciju un produktivitātes  paaugstināšanu panāca iespaidīgā veidā.

1960. gadā Eiropa varēja nodrošināt tikai  cukura, cūkgaļas, piena produktu piegādi.

Tikai pēc 10 gadiem, tika nodrošināta  visu pārtikas produktu piegāde.

1960. gadu beigās bija skaidri redzams,

ka garantēto cenu politika  nopietni pārveidoja tirgu.

Tas noveda pie apkaunojošajiem vīna  ezeriem, sviesta un graudu kalniem.

Lauksaimnieki darīja to,  ko politika viņiem lika.

Reizēm politika tiek pārlieku stimulēta.

Lauksaimnieki saražoja par daudz.  Un mēs bijām apmulsuši -

tā ir ilgtermiņa atmiņā, bet cilvēki joprojām  atceras šo pārprodukciju.

tiešās subsīdijas kļuva par  galveno KLP instrumentu,

kurš, savukārt, bija par iemeslu citām  lielām reformām.